7. nodarbība

Dievs mums dod spēcīgus un noderīgus rīkus mūsu cīņā, lai mēs dzīvotu Viņam. Ja tos neizmantosim, mums nekas neizdosies.

Dzīve ir sarežģīta. Kristietība nav ticība, kas aicina tevi paslēpties, lai izvairītos no ievainojumiem. Tā vietā Dievs ir iededzis mūsu sirdīs uguni un aicina mūs nest šo gaismu tumsā, kurā mēs esam piedzimuši. Viņš aicina mūs dzīvot savu patieso dzīvi citādi, nekā pasaule to no mums sagaida.

Kad mēs piedzimstam no jauna, mums visu atlikušo dzīvi ir nepieciešama barība. Mēs ēdam vairākas reizes dienā, guļam noteiktu stundu skaitu un katru dienu izdzeram noteiktu daudzumu ūdens. Mūsu garīgās dzīves „barība”, „ūdens” un „miegs” ir Bībeles lasīšana, lūgšana un Dieva slavēšana kopā ar citiem ticīgajiem.

Pasaule ir netīra. Mēs esam aicināti būt šķīsti. Dzīvojot šajā pasaulē, mūsu sirdis katru dienu tiek aptraipītas ar netīrumiem. Ar savām acīm mēs redzam samaitātību. Ar savām ausīm mēs dzirdam lāstus. Ar savām rokām mēs sajūtam ērkšķu sāpes un draugu dūres. Ar savu mēli mēs sagaršojam rūgtu indi. Ar savu degunu mēs sajūtam nāves trūdošo smaku.

Kādus rīkus Dievs mums dod, lai nomazgātu netīrumus, kliedētu tumsu un mainītu pasauli ap mums?

Pirmkārt, kā jau esam runājuši iepriekš, Dievs Bībelē ir atklājis Savu nodomu mūsu dzīvei. Lasot Dieva Vārdu un glabājot Viņa apsolījumus savā sirdī, mūsu prāti tiek šķīstīti un mūsu sirdis tiek stiprinātas.

Otrkārt, Viņš ir ielicis mūsos Svēto Garu, lai mēs varētu lūgt Dievu un sajust, kā Viņš mums atbild. Tas nostiprina mūsu pārliecību un dod mums spēku dzīvot citādi un palīdzēt mainīt pasauli.

Treškārt, Viņš mūs radīja slavēšanai. Kad mēs Viņu slavējam, Viņš piepilda mūsu vēlmes un sāk dziedināt brūces, ko šī pasaule mums atstājusi.

Ceturtkārt, Viņš mūs radīja, lai mēs noteiktās robežās baudītu un mīlētu cilvēkus, dzīvniekus un pasauli, ko Viņš mums ir devis. Mums par svarīgāko jāizvirza laika pavadīšana ar citiem cilvēkiem un dabas skaistuma izbaudīšana.

Mums par svarīgāko ir jānosaka būšana kopā ar citiem, kuri tic Dievam un mīl Viņu tāpat kā mēs. Tas mūs iedrošina un stiprina. Tas palīdz mums saglabāt līdzsvaru. To sauc par draudzi. Draudze nav ēka, kurā mēs pulcējamies, vai dievkalpojums, kuru apmeklējam; draudze ir cilvēki, kuri mīl gan Dievu, gan mūs. Laika pavadīšana kopā ar citiem, kuri mīl Dievu (lasot Bībeli, lūdzot, slavējot Dievu un palīdzot cits citam dzīvot tā, kā Viņš mums māca Bībelē), ir ļoti svarīga.

Daudzi ir prātojuši, vai tikšanās ar citiem kristiešiem patiešām ir svarīga. Taču Bībele māca, ka tā ir visa būtība. Jēzus augšāmcēlās, lai izveidotu mīlestības pilnu kopienu — tādu, kas tiek šķīstīta Viņā un piepildīta ar Viņu. Viņš to parādīja ar Savu rīcību pēc augšāmcelšanās, kad ēda kopā ar Saviem draugiem, gāja kopā ar viņiem un apciemoja viņus viņu mājās.

Ja ar to mums nav gana, iespējams, palīdzēs šis pārdomas rosinošais stāsts, ko mums reiz izstāstīja kāds mācītājs.

Kādu dienu pie priestera atnāca kāds vīrs un sacīja: „Tēvs, mans brālis Pols ir pilnībā norobežojies no manis un visiem pārējiem kristiešiem. Tev ir jāaiziet ar viņu parunāt un jāpārliecina, ka viņam ir jāatgriežas!”

Priesteris aizgāja uz Pola māju, pieklauvēja pie durvīm un tika aicināts ienākt.

Iegājis iekšā, viņš redzēja Polu, kurš skatījās liesmojošā kamīnā. Viņi klusi sasveicinājās ar galvas mājienu, un priesteris apsēdās blakus Polam un skatījās ugunī. Pēc brīža priesteris paņēma metāla knaibles, izcēla no uguns kvēlojošu ogli un nolika to uz akmens grīdas nostāk no kamīna. Viņš pamāja Polam, pasmaidīja un gaidīja. Pēc dažām minūtēm ogle bija tik ļoti atdzisusi, ka tajā vairs nebija uguns.

Priesteris pamāja Polam, paņēma ogli un iemeta to atpakaļ ugunī. Pēc dažiem mirkļiem ogle atkal dega. Priesteris iesmējās, vēl pēdējo reizi pamāja Polam un piecēlās, lai dotos prom.

Mēs esam šī ogle. Bez degošās uguns, kas nāk no citiem cilvēkiem mums apkārt, mēs ar laiku atdzisīsim un zaudēsim savu uguni. Mums ir jālasa Bībele, jāizveido rūpīgs ikdienas lūgšanas un slavēšanas ieradums, kā arī apzināti jāvelta laiks būšanai kopā ar citiem kristiešiem, lai mēs palīdzētu cits citam dzīvot priecīgā paklausībā Dievam.

Ja mēs tā darīsim, Dievs mūs stiprinās, iedrošinās un svētīs. Tad Viņš dos mums iespējas pastāstīt evaņģēliju cilvēkiem, kuriem tas ir tikpat ļoti nepieciešams kā mums pašiem.