1. nodarbība

Mums ir laba vēsts. Dievs apsola mūs mīlēt un piedot mums, dāvājot mūžīgu dzīvību, brīvību no ļaunuma un ciešu draudzību ar Viņu, ja vien mēs Viņam uzticamies un mīlestībā paklausām Viņa gribai.

Vai tu tam tici? Vai saproti, ko tas nozīmē tavā dzīvē?

Bībelē teikts, ka esam radīti, lai mīlētu Dievu, paklausītu Viņam un priecātos par Viņu mūžīgi, taču mēs to nespējam.

Kāpēc?

Jo mēs esam dzimuši šķirti no Viņa divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, mēs Viņu nepazīstam, un mēs nevaram mīlēt kādu, kuru nepazīstam.

Otrkārt, mēs piedzimstam ar ļaunām kārēm, kas mūs nošķir no Dieva dzīvības, atziņas un mīlestības. Mūsu ļaunās kāres ir iemesls nāvei, slimībām, netaisnībai, kariem — visām dzīves ciešanām.

Kā mūsu ļaunās kāres šķir mūs no Dieva?

Ļaunuma pamatā ir savtīgums, kas kaitē attiecībām. Jo vairāk vīrietis satuvinās ar savu sievu, jo ātrāk viņš apzinās, kā viņa vārdi, rīcība un domas var sievu aizvainot. Tas pats attiecas uz mūsu attiecībām ar Dievu. Jo vairāk mēs satuvināmies ar Dievu, jo labāk saprotam, kā mūsu ļaunums izjauc tuvību ar Viņu.

Kāds bija Dieva risinājums mūsu nošķirtībai no Viņa?

Dievs izvēlējās kļūt par cilvēku, lai atjaunotu ciešas attiecības ar mums. Šis cilvēks bija Jēzus.

Kāpēc Dievam bija svarīgi kļūt par cilvēku?

Pirmkārt, lai veidotu ar mums personīgu draudzību. Otrkārt, lai piedzīvotu mūsu prieku, sāpes un cīņas. Treškārt, lai, mirstot mūsu vietā, uzņemtos sodu par mūsu ļaunajiem darbiem. Un, ceturtkārt, lai augšāmceltos no mirušajiem, nomazgātu mūs no ļaunuma, ievestu mūs ciešās attiecībās ar Sevi un dāvātu mums mūžīgo dzīvību.

Jēzus izvēlējās mirt par mums arī tādēļ, lai parādītu, ka Dievs soda ļaunumu. Mēs negribētu Dievu, kurš atstāj ļaunumu nesodītu. Jēzus nāve ir apliecinājums tam, ka Dievs tā nerīkosies, jo Viņš izvēlējās uzņemties sodu par mūsu ļaunumu, lai gan pats nekad nebija darījis neko ļaunu.

Viņa lielākais mērķis bija atbrīvot mūs no mūsu ļaunajām kārēm un pārveidot mūsu sirdis, lai mēs varētu dzīvot tīrā draudzībā ar Viņu. To Bībele sauc par „piedzimšanu no jauna”. Tas nozīmē būt pilnībā pārveidotam — dzīvot brīvībā un vairs nebūt savu ļauno kāru vergiem, bet būt tuvā draudzībā ar Dievu.

Tas nozīmē, ka Labā Vēsts nav tikai par to, ka Jēzus uzņēmās sodu mūsu vietā.

Bībelē vēstīts, ka pēc tam, kad Jēzus nomira, Viņš tika augšāmcelts no mirušajiem un joprojām ir dzīvs. Viņš mums piedāvā iemainīt mūsu dzīvi: viņa pilnīgo dzīvi pret mūsu salauzto dzīvi. Kad mēs pieņemam šo brīnišķīgo piedāvājumu, Viņa Gars sāk dzīvot mūsos un pakāpeniski aizstāj mūsu ļaunās kāres ar arvien lielāku vēlmi pēc Viņa labestības.

Process, kurā mēs tiekam attīrīti un darīti pilnīgi, tiek saukts par svēttapšanu. Mēs nekļūstam pilnīgi, kamēr šī dzīve nav beigusies. Tomēr šis process jau uzreiz sniedz praktiskus rezultātus.

Šos rezultātus sauc par Gara augļiem, un tie ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, lēnprātība, uzticamība un savaldība. Ja esam kristieši, mēs šajās īpašībās pieaugsim. Ja tā nav, tad ir pienācis laiks nodoties Dievam un tuvoties Viņam, lasot Bībeli, novēršoties no ļaunuma, lūdzot un slavējot Viņu.

Mēs nevaram paši panākt, lai Gara augļi augtu. To var paveikt tikai Svētais Gars, kad mēs izrādām savu mīlestību pret Kristu.

Bībele māca, ka mums ir jāņem savs krusts un jāseko Jēzum. Šie vārdi simbolizē mūsu patmīlības nāvi. Tāpat kā Jēzus nesa Savu krustu (spīdzināšanas rīku!) un mira pie tā, arī mums simboliski ir jānomirst sev, atsakoties no savas patmīlības.

Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka mūsu savtīgās vēlmes ir pretrunā ar Dieva gribu. Jēzus aicina uz pilnīgu nodošanos un uzticēšanos Viņam. Viņš aicina mūs atteikties no savām savtīgajām vēlmēm un izvēlēties ilgas pēc Dieva. Tā mēs parādām savu mīlestību, pazemīgi kalpojot Dievam un Viņa ļaudīm.

Kad mēs nododamies Dievam un izvēlamies Viņu par savu vienīgo patieso piepildījumu, Viņš dod mums spēku un vēlmi paklausīt Viņam. Tas ir tā, it kā mēs ļautu Viņam kļūt par gaisu, ko elpojam. Ieelpo Jēzu. Izelpo Jēzu. Atkārto to ik dienu līdz pat dzīves beigām. Tieši tas mums sniedz drosmi uzticēties, ka tad, kad Viņš aicina mūs mīlēt savus ienaidniekus, Viņš mums dos spēku to paveikt.

Mūsu attiecības ar Jēzu ir visciešākās attiecības, kādas vien varam piedzīvot, jo Viņa Gars mājo mūsos. Šīs attiecības mainīs tavu dzīvi, ja tu ar mīlestību uzticēsies Dievam un Viņam paklausīsi. Un, kad tu kļūdīsies, Viņš tev palīdzēs arī turpmāk godāt Dievu.

Varbūt tu prāto, vai šāda dzīve neliegtu tev baudīt normālu dzīvi. Mēs ar prieku varam apliecināt, ka, mīlot Dievu un Viņam paklausot, mēs esam varējuši piedzīvot Dieva mieru un prieku savā dzīvē.

Lai gan šajā dzīvē mēs nekad nekļūstam pilnīgi brīvi no ļaunajām kārēm un joprojām pieļaujam kļūdas, mūsu mīlestība pret Jēzu atņem spēku šīm ļaunajām kārēm, un tās arvien vairāk zaudē savu ietekmi. Dievs to dara, lai mēs varētu šķīstībā priecāties par Viņu, par pasauli un par attiecībām, ko Viņš mums ir dāvājis.

Tas, kam daudziem no mums ir visgrūtāk noticēt, ir Dieva apsolījums mainīt mūsu vēlmes. Taču Viņš to patiešām dara. Citādi Labā Vēsts nebūtu patiesi laba vēsts.

Kāpēc vairāk kristiešu nedzīvo dievbijīgu dzīvi?

Ikviens kristietis var dzīvot brīvs no ļaunuma, taču ir brīži, kad mēs paši atsakāmies no šīs brīvības. Dažkārt arī pēc tam, kad esam kļuvuši par kristiešiem, mēs izvēlamies ļaunumu, nevis Jēzu.

Daži nepiedzīvo atbrīvošanu no ļaunuma, jo netic, ka tas ir iespējams vai ka Dievs viņiem to piedāvā. Citi atsakās dzīvot brīvi no ļaunuma, jo tas prasa augstu cenu — pilnīgu un pastāvīgu nodošanos Dievam.

Ko tas nozīmē?

Pēc tam, kad esam nodevušies Dievam, mums ir uzdots turpināt dzīvot šajā nodošanās ceļā. Tas ir jādara pastāvīgi, jo mums visiem ir nosliece atgriezties pie savtīguma. Bībele šo noslieci sauc par grēka dabu. Tā mums piemīt no dzimšanas brīža līdz pat nāves dienai.

Kad mēs ticam Dievam un uzticamies Viņam, novēršamies no ļaunuma, lūdzam, slavējam, lasām Bībeli un dzīvojam saskarsmē ar citiem kristiešiem, Kristus Gars, kas mājo mūsos, sāk pārveidot mūsu vēlmes un pakāpeniski atbrīvo mūs no grēka dabas.

Garīgā izaugsme prasa laiku. Nezaudē cerību šajā ceļā. Un neizmanto to, ka izaugsme notiek lēni, kā ieganstu tam, lai vispār neaugtu.

Dieva godināšana dāvā paliekošu prieku un mieru, kādu nekas šajā pasaulē nespēj sniegt. Mēs nenovēršamies no ļaunuma vien tāpēc, ka tas ir slikts; mēs novēršamies no ļaunuma, lai rastu patiesu gandarījumu Dievā.

Dievs aicina mūs nākt Viņam palīgā un darboties Viņa godam. Kad esam Viņam nodevušies, Viņš iedvesmo mūs dalīties šajā brīnišķīgajā draudzībā ar citiem — to sauc par evaņģelizāciju — un mācīt viņiem, kā to piedzīvot; to sauc par māceklību.

Tas, ko Viņš mums dāvā, ir tik labs, ka, to piedzīvojot, mēs vienkārši nespējam klusēt un nestāstīt par Viņu citiem. Kad esam baudījuši un redzējuši, ka Tas Kungs ir labs, mēs dabiski vēlamies par to stāstīt citiem, lai arī pārējie varētu piedzīvot to brīvību un prieku, ko Dievs ir dāvājis mums.

Šī ir Labā Vēsts (vislabākā vēsts!): Dievs apsola mūs mīlēt un mums piedot, dāvājot mums mūžīgo dzīvību, atbrīvošanu no ļaunuma un ciešas attiecības ar Viņu, ja vien mēs Viņam uzticamies un mīlestībā paklausām. Ja mēs paliksim uzticīgi līdz savas dzīves galam, Dievs apsola mums dot jaunu miesu, kas būs pilnīgi brīva no ļauno kāru, nāves un samaitātības lāsta, lai mēs mūžīgi dzīvotu kopā ar Viņu.

Sliktā vēsts ir tā, ka ikviens, kurš noraida Dieva piedāvāto glābšanu, cietīs mūžīgu sodu un būs mūžīgi šķirts no Dieva, kas mums visiem pienākas mūsu ļaunuma dēļ.

Labā Vēsts par Dievu un sliktā vēsts par to, kas notiek, ja Viņu noraidām, padara evaņģēliju par vissvarīgāko patiesību mūsu dzīvē.

Mēs esam radīti, lai godinātu Dievu un priecātos par Viņu mūžīgi. Mēs bieži domājam, ka mums jāizvēlas starp dzīvi, kurā izdabājam sev, un dzīvi, kurā izdabājam Dievam. Taču patiesība ir tāda, ka pakļaušanās ļaunajām kārēm sniedz tikai īslaicīgu apmierinājumu. Nodošanās ļaunumam ved uz nomāktību, salauztu pašvērtējumu un atkarību no postošas, ļaunas rīcības. Ļaunums valda pār mums, atņem mums prieku un atstāj mūs tukšus un vientuļus. Tas padara mūs par vergiem.

Kad izvēlamies uzlūkot sevi nevis kā ļaunuma vergus, bet kā labprātīgus Dieva labestības kalpus, Dieva klātbūtne mūsu dzīvē un brīnišķīgās dāvanas, ko Viņš mums apsolījis evaņģēlijā, piepilda mūs ar prieku un brīvību, ko nekas nespēj atņemt.

Tas prasa visu. Mēs atdodam visu savu nepaklausību, bet pretī saņemam visu Viņa piedošanu, dzīvību un mīlestības pilno žēlastību.

Visvienkāršāk to iegaumēt, iemācoties „Pestīšanas dziesmu”:

Jēzu, pie krusta miri Tu
Un augšāmcēlies mūsu dēļ
Piedod visus grēkus man
Mans Glābējs esi, Kungs un Draugs
Maini manu dzīvi Tu
Lai Tev es, Kungs, vien dzīvotu